Grunts sagatavošana

Seguma izveides vietā esošo gruntu izmantošana seguma veidošanā ir atkarīga no to īpašībām - plasticitātes, lipīguma, kapilaritātes (ūdens pacelšanās spēja pa porām no gruntsūdens līmeņa), ūdens uzsūkšanās un caurlaišanas spējas utml.

Bruģēšanai piemērotāka ir ūdeni filtrējošā smilšu grunts, sliktākā – mālainā, kas mitrumu neuzsūc.

Ja grunts nav piemērota bruģēšanai, to var atrisināt nepiemēroto grunti norokot un uzberot bruģēšanai izmantojamo grunti, uz kā veido ceļa klājumu.

Latvijā sastopamas šādas gruntis:

  • Smilts gruntis - nav plastiskas un lipīgas, ūdens tajās saglabājas niecīgos apmēros. Šīm gruntīm piemīt liela ūdens caurlaišanas spēja un niecīga kapilaritāte.

  • Putekļainās smilts gruntis arī nav plastiskas un lipīgas. To kapilaritāte ir no 03, līdz 0,6. Sausā stāvoklī nav saistīgas. Piesātinātas ar ūdeni, šīs gruntis zaudē noturību un plūst. Putekļainās smilts gruntis nevar lietot vietās, kas padotas ūdens iedarbībai.

  • Mālainās smilts gruntis līdzīgi smilts gruntīm nav plastiskas un lipīgas, bet atšķiras ar graudiņu lielāku saistīšanās spēju, ko veicina māla daļiņu piemaisījums. Šādas gruntis ir labs zemes klātnes izbūves materiāls, ko lieto kā mitrās, tā sausās vietās.

  • Vieglām mālainām smiltīm piemīt nelielas plasticitātes un lipīguma īpašības. To ūdens caurlaišanas spēja ir apmierinoša, kapilaritāte 0,5—0,8 m. Sausā stāvoklī maz saistīgas un putekļainas, mitrā stāvoklī — nenoturīgas un tiecas uz kūkumošanos. Zemes klātnes izbūvē var izmantot, ja nodrošinās pret izskalošanu un piesātināšanos ar mitrumu.

  • Smilšainā māla gruntis ir plastiskas un lipīgas, tāpēc tiek visvairāk izmantotas zemes klātnes būvei. Ūdens caurlaidīgums — niecīgs. Kapilaritāte no 1,0 līdz 1,3 m. Sausā stāvoklī smilšaina māla gruntis ir saistīgas.

  • Smagām smilšainā māla gruntis ir plastiskas un lipīgas, bet ļoti slikti laiž cauri ūdeni. To kapilaritāte — no 1,5 līdz 2,0 m. Zemes klātnes būvei var izmantot, ja paredz konstruktīvus pasākumus ātrai ūdens novadīšanai.

  • Putekļainas smilšaina māla gruntis ļoti slikti laiž cauri ūdeni un neuzsūc to. Mitrā stāvoklī zaudē noturību un pārvēršas plūstošā masā. Nelabvēlīgos hidroloģiskos apstākļos šīs gruntis zemes klātnes izbūvei nav derīgas.

  • Māla gruntis ir ļoti plastiskas, lipīgas un ūdens necaurlaidīgas. To kapilaritāte — no 1,5 līdz 2 m. Sausā stāvoklī ļoti saistīgas, bet grūti apstrādājamas. Mitrā stāvoklī ilgi notur ūdeni, tāpēc nav ieteicamas mitrās vietās. Tās rūpīgi jāblietē.

Projektējot teritorijas labiekārtošanu jāapzina cietzemes ūdeņu esamība un raksturs objektā, kas ietekmēs seguma veidu, tā ekspluatāciju un līdz ar to arī mūža ilgumu. Plānojot teritorijas iekārtošanu, jāizlemj no kuras puses ēkai piebraukt, kur atradīsies galvenais ceļš, kur mazākie celiņi. Automašīnai garāžā būtu jāiebrauc drusku kalnup. Virsmas, kas ir mājas priekšā, cenšas novirzīt uz leju, lai virszemes ūdeņi nesakrātos pie mājas pamatiem, bet aiztecētu no mājas projām.

Atsevišķos gadījumos jāķeras pie drenāžas — gruntsūdens novadīšanas vai līmeņa pazemināšanas. Drenāžas sistēmas ierīkošana saistīta ar lielām izmaksām, bet nosusināts ceļš kalpos ilgāk. Drenāžas izbūve nodrošina samazinātu hidrostatiskā spiediena zonu ar gruntsūdeni piesātinātajā augsnes kārtā. Vienkāršākais veids ir izrakt atklātu drenāžas grāvi. Hidrostatiskā spiediena starpības ietekmē gruntsūdens filtrēsies caur grunti un satecēs drenu grāvī. Drenāžas efektivitāte ir atkarīga no grunts veida un ūdens pieplūdes ātruma.